Saru dzīšana

Saru dzīšana

Saru dzīšana ir sentēvu paraža, patiesībā dziļi iesakņojusies mūsu kultūras sastāvdaļa. Kā zināms, mūsu senči bērnus dzemdēja pirtiņās, tāpēc kādreiz arī šo procesu dēvēja par pirtāžām. Tagad – saru dzīšanas ceremonija!

Galvenokārt tā veicina bērna veselību. Norūda, līdz ar to bērni retāk slimo un ir mierīgāki. Pieredze rāda, ka bērniņi, kuriem veikta saru dzīšana, mierīgāk guļ un nav tik nervozi. Ja atcerētos mūsu senču ticējumus – bērni aug veseli un skaisti, kā arī šī ceremonija novērš ļaunuma piesaukšanu bērniņa veselībai.

Saru dzīšanu veic ne ātrāk kā nedēļu pēc dzimšanas, un to var darīt līdz pat gada vecumam. Vislabāk esmu pamanījusi, ka tas izdodas 1 mēneša vecumā. Šai procedūrai ir vairākas metodes. Pārsvarā to gan dara ar mātes piena palīdzību, bet, ja māmiņai ir maz piena vai nav vispār, tad var arī ar kviešu miltu ieraugu. Procedūra noris uzkarsētā pirtī – vislabāk 60 grādu karstumā. Uz linu audekla vai dvieļa nogulda bērniņu, un ķermenīti noslauka ar iepriekš novārītām kumelītēm. Tad ņem talkā liepas zaru slotiņu, bet, ja mazais ir alerģisks, tad vislabāk sunīšu slotu, ar ko viegli ieper muguriņu un pēdiņas.

Pēc mirkļa sari, kas līdzinās tumšiem vīriešu bārdas rugājiem, sāk līst no ādas. Tas notiek ļoti ātri un vienlaikus. Kad visi sari izlīduši, bērniņu noslauka ar kumelīšu novārījumu un ieeļļo ar kādu eļļu. Uzreiz arī siltumā saģērbj un ietin siltā sedziņā. Noteikti dodam uzēst mammas pieniņu.